Iepazīsties ar Balcia administratīvā departamenta vadītāju Daci Silvoniku! Viņa izbauda sava darba dinamiku un vienmēr palīdz kolēģiem atrisināt visdažādākās situācijas. Savukārt brīvajā laikā viņa dzied, lasa un dodas dabā. Kā to visu apvienot, lasi sarunā ar Daci! ✨
Kas ir Balcia?
Balcia ir latviešu apdrošināšanas uzņēmums, kas piedāvā ātri un vienkārši apdrošināt cilvēkiem svarīgo – kas nu kura dzīves stilam ir aktuāli. Uzņēmuma struktūra ir plaša, Latvijā esam vairāk nekā 100 cilvēku, bet vēl ir arī filiāles Polijā, Igaunijā, Lietuvā un Francijā.
Kurus no apdrošināšanas produktiem tu pati izmanto?
Mūsu ģimenē aug divi bērni, kuri aktīvi piedalās treniņos, tāpēc mums ir junioru apdrošināšana. Esam izvēlējušies arī nelaimes gadījumu apdrošināšanu, jo nekad nevar zināt, kas ar mums notiks. Tāpat esam apdrošinājuši arī auto un vīra motociklu. Un, kad mēs dodamies ceļojumos, tad noteikti iegādājamies arī ceļojumu apdrošināšanu.
Kā tu nonāci Balcia?
Vēl studiju laikā, pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, mani uzrunāja uzņēmuma īpašnieks Gints Dandzbergs. “Pietiek slaistīties, jāsāk strādāt!”, viņš sacīja un uzaicināja mani darbā pie sevis. Esmu attīstījusies līdz ar uzņēmumu, kas gadu gaitā kardināli mainījies līdzi laikam.
Ko tu dari uzņēmumā Balcia?
Sāku strādāt apdrošināšanas jomā departamentā, kas izmaksā atlīdzības. Pēc tam kļuvu par vadītāja asistentu, Valdes asistenti, tad Padomes asistenti, tagad vadu administratīvo departamentu. Mūsu departaments strādā ar visa veida dokumentiem - vēstulēm, līgumiem, valdes lēmumiem, rīkojumiem, tāpat rīkojam pasākumus kolēģiem. Mūsu ikdienas pārziņā ir nodrošināt arī to, lai pārējie kolēģi justos labi, lai katrs varētu darīt savu darbu. Darbā kolēģiem nav jāuztraucas par sadzīves lietām, to viņi var darīt mājās. Un vienmēr zinu, kādas Balcia vakances mums ir atvērtas, ja nu kāds ir darba meklējumos – es varu piedāvāt superīgu ofisu un foršus kolēģus.
Kas tev patīk tavā darbā?
Man ļoti patīk rūpēties par cilvēkiem, sakārtot lietas. Ja kāds slikti jūtas, cenšos saprast, kā varu viņam palīdzēt. Man patīk arī pašai augt un mainīties, ar prieku pieņemu izmaiņas, kas notiek uzņēmumā, jo tas palīdz augt arī man pašai. Savā ziņā esmu kā tilts starp vadību un visiem kolēģiem.
Vēl man ļoti patīk tas, ka Balcia katra diena ir atšķirīga. Es redzu tik daudz emociju, kolēģu varēšanu un dažbrīd nevarēšanu – mani ļoti interesē cilvēki un viņu rīcība, mēs esam tik dažādi! Ikdienā šeit notiekošais ir tik dinamisks, ka man visu laiku ir interesanti. Man arī patīk cilvēki, kas šeit ir. Īpaši es pieķeros cilvēkiem, kas mani iedvesmo – no padomes, valdes un akcionāriem līdz pat maniem departamenta kolēģiem, no kuriem esmu daudz mācījusies un mācos joprojām.
Ļoti novērtēju arī to, ka šeit vienmēr nāk pretī dažādās dzīves situācijās. Piemēram, ja saslimst bērns vai jānokārto kāda privāta lieta, mēs vienmēr varam tik ar to galā.
Un kas tev ir izaicinoši?
Mūsu biroja ēka ir nesen renovēta, man arī bija jāpiedalās šajā procesā. Tas bija izaicinoši, jo šādi darbi nav mana ikdiena, tāpēc nācās ātri pārslēgties un pielāgoties. Es joprojām mācos ātru pārslēgšanos un kaifa ķeršanu no procesa. Es esmu kā sērkociņš – es ātri uzliesmoju un tad no malas vēroju, vai tā tiešām esmu es, kas šādi reaģē. Bet jebkurā situācijā māku sevi ieinteresēt, atrast tajā noderīgo un savu pievienoto vērtību. Kolīdz es nodomāju, ka darbā ir iestājusies rutīna un vajadzētu ko mainīt, man dzīve uzreiz piespēlē pārmaiņas. Tad es nodomāju – wow, kāpēc man iet prom? Kas teica, ka citur zāle ir zaļāka? Man tā šķiet diezgan zaļa šeit! :)
Es to redzu tā – līdz ar ēkas izmaiņām mainījāmies arī mēs paši. Tā ir mana personiskā izaugsme – pašai būt, augt, mainīties, pieņemt. Savulaik bija periods, kad uzņēmums ļoti strauji mainījās, bet es pati nemainījos – gribējās palikt pie jau vecā, pierastā, savā komfortiņā. Un tad kādā brīdī, kad notika kārtējās izmaiņas, es noķēru pārmaiņu kaifu. No šī brīža es priecājos par katrām izmaiņām, izbaudu tās. Mani ļoti interesē, cik tālu mēs iesim, ko vēl darīsim?
Parasti cilvēkiem nepatīk pārmaiņas, viņi uz tām skatās ar aizdomām.
Tas ir pirmās trīs dienas. Ja cilvēkiem sākuma stadijā tikai parāda idejas, bet nepastāsta, kāpēc pārmaiņas nepieciešamas, tās ir grūti pieņemt. Sākumā ir grūti salikt kopējo bildi, bet, “pārguļot” ar jaunajām idejām un parunājot ar kolēģiem, kas ir atbildīgi par pārmaiņām – piemēram, jaunās stratēģijas ieviešanu, projektu – tu sāc saprast to nepieciešamību. Un tad man kļūst interesanti!
Ko tu gribētu mainīt sevī?
Esmu pārāk atbildīga, man ir teicamnieces sindroms. Es sev novēlēju jaunajā gadā vairāk paļauties uz citiem un visu laiku nekontrolēt situāciju. Vēl esmu apņēmusies nereaģēt tik asi un ātri uz visām situācijām, jo ne visas tās pieprasa tūlītēju rīcību. Un pats galvenais – nejusties par to vainīgai!
Kāds ir tavs mīļākais Balcia pasākums?
Man visi pasākumi ir mīļi, tie ir kā zvaigznītes manā jaciņā. Mēs rīkojam pasākumus kolēģiem, radot svētku sajūtu, piemēram, par godu 18. novembrim, Jāņiem, Ziemassvētkiem. Man īpaši patīk pasākumi, kuri ir vienkārši un sirsnīgi, kurā ir ģimeniska sajūta. Piemēram, tāds bija iepriekšējais Ziemassvētku pasākums, kurā kolēģi cepa kūkas profesionāla pavāra vadībā, pie eglītes tika spēlēts čells. Jāņu ielīgošanā uz mūsu biroja terases meitenes taisīja kroņus, bija atnācis alus someljē, kas stāstīja par alus tapšanu un tika degustēts alus, skanēja latviešu mūzika. Man patīk katros svētkos ievīt tradīciju, lai mēs nepazūdam. Varbūt kādam šķiet, vai tiešām mums katros Ziemassvētkos vajag eglīti un Jāņos ēst sieru? Jā, vajag!
Vai kāds pasākums tev īpaši palicis atmiņā?
Es gaidīju savu meitiņu un pēdējās grūtniecības dienās rīkoju apjomīgas sporta spēles uzņēmumam. Es jutos labi un šo pasākumu reāli izbaudīju. Bet nevarēju saprast, kāpēc divas kolēģes visu laiku staigā aiz manis, tas reāli krita uz nerviem! Beigās neizturēju un paprasīju, kāpēc viņas tā dara. Kolēģes atzinās, ka ir dakteres, un vadība devusi uzdevumu mani pieskatīt – ja nu piepeši sākas dzemdības. Pat ātrie bijuši sagatavoti katram gadījumam. Vakara pusē viņas pašas saprata, ka ar mani viss ir kārtībā, un lika mieru.
Kā tevi sauc draugi?
Vairāki draugi mani joprojām sauc meitas uzvārdā – par Egli! Manā gadā ir dzimušas daudzas Daces, tāpēc, lai atšķirtu, mani bieži jau skolas laikā sauca uzvārdā.
Ar kādiem argumentiem tu pārliecinātu draugu pievienoties Balcia?
Vakances apdrošināšanā ir diezgan daudz, tādēļ tas būtu atkarīgs no konkrētā drauga, jo viņi ir ļoti dažādi. Es vispirms pajautātu draugam, ko viņš vēlas un tad varētu atbildēt, vai viņam karjera Balcia ir pa ceļam. Pie mums īstā vieta ir tādiem cilvēkiem, kuriem nepatīk rutīna, bet kuriem patīk izaicinājumi. Balcia karjera ir domāta dinamiskiem cilvēkiem, kuriem patīk būt kustībā, darbs šeit ir izcila vieta! Un tad noteikti ieteiktu apskatīt mūsu apdrošināšanas kompānijas vakances, jo tur ir ko redzēt
Ko esi studējusi?
Kad pēc vidusskolas beigšanas vajadzēja izvēlēties mācību virzienu, es nepadevos spiedienam doties studēt profesijās, kas tolaik tika uzskatītas par prestižām, piemēram, būt par ekonomistu vai juristu. Mani vienmēr ir valdzinājusi literatūra un valodas, tāpēc izvēlējos studēt baltu filoloģiju ar ievirzi folkloristikā. Lai arī profesijā neesmu strādājusi nevienu dienu, joprojām esmu sajūsmā par šo izvēli. Mēs bijām pirmais kurss, kuram bija iespēja studēt folkloristiku un mūs mācīja tādi unikāli pasniedzēji kā Janīna Kursīte, Valdis un Rūta Muktupāveli, vieslektore Vaira Vīķe-Freiberga, kas stāstīja par saules dainām un kopumā parādīja mūsu pašu spēku. Mēs arī devāmies Zinātņu akadēmijas rīkotās ekspedīcijās pa novadiem pie cilvēkiem vākt mūsdienu folkloru, bija ļoti interesanti ,un tā bija kārtīga izkāpšana no sava burbuļa, komforta zonas, kas ļoti daudz man deva kā personībai.
Kur sanāk dzīvē pielietot baltu filoloģijas zināšanas?
Darbā sanāk labot kļūdas vēstulēs! :) Kopumā mani ļoti interesē folklora – rituāli, vēsture no kurienes esam cēlušies, kas mēs esam? Man šķiet, ka nekas skaistāks par dainām nav uzrakstīts, tur ir visa mūsu dzīve. Savā bakalaura darbā, kuru vadīja Janīna Kursīte, es pētīju savu meitas uzvārdu - vārdu “egle”. Kas ir egle – botānikā, folklorā, literatūrā, zinātnē, mākslā visā Baltijā? Kā viss ir savijies, kāda ir egles simboliskā nozīme? Es mēdzu lasīt dainas, dievinu pasakas, zinu buramvārdus.
Tad jau kolēģiem jāuzmanās, lai tu viņiem ko nepiebur.
Nē, nē, es esmu labā burve. Laimes ragana :)! Ir cilvēki, kas domā, ka es varu laiku mainīt un saka, lai es pieburu saulainu laiku uz mūsu pasākumiem. Es to nevaru, bet vienkārši mēdz sakrist, ka pasākumos ir tāds laiks, kāds nepieciešams, bet, lai jau tā domā. Vistuvākā tēma folklorā man ir dabas procesi. Mani arī kolēģi mēdz saukt par pļavas meiteni vai puķu meiteni. Es lasu dažādas zālītes tējām, brīvdienas cenšos pavadīt dabā. Es sevi saucu par duālu cilvēku – cik man ļoti patīk darba kņada darbdienās, tik ļoti arī izbaudu viensētas klusumu brīvdienās. Tad aizbraucu uz laukiem, izkāpju no mašīnas un uzreiz jūtu sevī citu enerģiju un mieru.
Kur tu izkāp no mašīnas?
Kopš apprecējos, manas mājas ir Vidzemes jūrmalā – Lāņos, netālu no Svētciema. Sākumā grūti gāja pierast pie citādas jūras malas kā manā bērnībā Lapmežciemā, pie plašuma un cilvēku neesamības. Tagad es šo vietu izjūtu kā savu, jo esmu tur atradusi viensētas un miera sajūtu. Tur ir mūsu mīļākā būda uz pasaules, varbūt tāpēc, ka tur ir mani tuvākie cilvēki – vīrs un bērni. Savu piemājas lauku esam nodevuši apstrādāt vietējiem zemniekiem, paši stādām košumkrūmus, tīrām grāvjus utt .un brīžiem dusmojamies uz zaķiem, kas apēd hortenzijas un ceriņus. Mēs ar vīru pukojamies arī uz stirnām, kas nograuž eglītes, bet dēls man labi pateica: “Mammu, mēs esam ienākuši pie viņiem dzīvot, nevis otrādāk”. Viņam ir taisnība! Bērni dažām stirnām ir iedevuši vārdus – nekaunīgākās, kas nāk tuvāk, ir Pienene un Sniegpulkstene. Mums ir arī jūras ērglis vārdā Zeltainis, un ilgus gadus mājas apsargs bija stārķis Laimonis, tagad ir atgriezusies viņa meita Elfrīda, kas, protams, nav pierādīts. Tā mēs laukos dzīvojam, visu tverot caur dabas sajūtu un rimtumu! Rosāmies ar zāģiem, lāpstām - visu kopjam, atpūšamies darbojoties. Esam visi kopā pie ugunskura, vārām uz tā zupu. Vakarā mums ir tradīcija, ka visi darbi jānoliek malā, un cauri nelielam mežiņam kopā jādodas noskatīties saulrietu. Šī ir vieta, kur es jūtos vislabāk!
Pastāsti par savu bērnību!
Esmu izaugusi Lapmežciemā, senā zvejnieku dzimtā, un man no senčiem ir gan sīkstums, gan īgnums. Es jūtu izteikti sevī šo sīkstumu, man teju neviens darbs nav par grūtu. Es zinu, kā ir agrā rītā iemērkt rokas aukstā ūdenī, liekot tīklus jūrā – tas nav grūti, tas ir skaisti! Es zinu, kā izskatās zvejnieku sievas rokas. Man ir saiviņa, ar kuru pati esmu lāpījusi tīklus bērnībā, tas ir ļoti smags darbs. Bet tas man ir devis šo sīkstumu, to redzu arī savā māsā un citos radiniekos, kas nāk no zvejnieku ciemiem. Mums ir ļoti grūti pateikt vārdu “nevaru”, kas reizēm ir nepieciešams. Mēs esam arī bieži drūmi, īgni un nelabprāt runājam ar svešiniekiem. Kopā ar brālēnu esam pētījuši mūsu dzimtu un uzzinājuši, ka “Zvejnieka dēla” Oskara prototips ir mans vecvecvectēvs Andrejs Galanders, kurš Latvijā arī ieviesa murdus.
Savukārt otra mana vecmāmiņa nāk no Sēlijas. Bēgļu gaitās viņa nonāca Kurzemē, kur arī palika dzīvot. Mēs bērnībā palikām pie viņas laukos Kūdrā, vieta Smārdē – meža vidū, un vecmāmiņa katru vakaru stāstīja pasakas. Tās nebija īstas pasakas, bet gan stāsti par viņas bērnību, no tām es daudz uzzināju par saviem senčiem, par vecvectēvu Kārli zirgu vārdotāju, dažādas dzīves gudrības. Piemēram, kuri augi jāvāc tējām un kurā laikā, kurus zaļumus var pavasarī pirmos vākt un kurus labāk neaiztikt. Domāju, ka mana lielā runāšana nāk no šiem senčiem, jo zvejnieku radi man parasti saka: “Nu ko tu vari runāt!”.
Tā kā mana bērnība pagāja starp šīm divām dažādajām pasaulēm – gan meža vidū, gan pie jūras, varbūt tāpēc man patīk dažāda vide. Es ļoti ātri spēju pielāgoties un atrast dzīvē krāsas. Man ļoti svarīgi ir dzīvot labi – nevis komforta ziņā, bet izdzīvojot ik mirkli. Es kopš bērnības, piedzīvojot nāves tuvumu, bailes un dzīves trauslumu, apzinos katra mirkļa vērtību. Kad esi piedzīvojis smagas situācijas, ir būtiski nepalikt šajās sāpēs iekšā, bet iznākt no tām ārā jau citā kvalitātē. Tās man ir devušas arī pieņemšanas sajūtu – tāda ir mana dzīve, manas dzīves ceļa soma. Es kopš bērnības eju gar jūru, tas ir mans Santjago ceļš. Esmu arī paņēmusi somu, aizbrauksi viena pati un palikusi mežā, tādējādi izdzīvojot kaut ko sevī. Katrs atrod savu veidu! Es pie jūras vislabāk jūtos tikai un vienīgi vētrā, mani attīsta vētra. Kad ir vējš, es jūtos dzīva. Mierīga jūra nav man.
Kas bija tavs pirmais darbs?
Vecaistēvs atveda no jūras pilnas vannītes ar lucīšiem, kas man bija jaiztīra. To dara tā: paņem mazu nazīti, izņem no zivs ķeskiņu un met iekšā otrā vannītē. Pēc tam vecmāmiņa sadūra zivis pēc izmēriem uz iesmiem, salika tos uz garas kārts un tad bija darbs māsai – kamēr zivis žuva, viņai vajadzēja gar tam skraidīt un dzenāt nost mušas. Tikmēr vecmāmiņa gatavoja namiņu, kur zivis kūpināt: sākumā nesa skaidiņas, tad alkšņa malciņu, īpašs process. Kad zivis salika un kūpināja, mēs vienmēr dzērām piparmētru tēju un gaidījām, kad tās būs gatavas. Vienu iesmiņu, kas nebija domāts kundēm, mēs drīkstējām apēst siltu.
Cik ilgi bija jāgaida?
Man likās, ka veselu mūžību, bet noteikti nebija tik ilgi. Kādu stundiņu, pusotru. Tas bija atkarīgs, cik augstu iesmus uzlika namiņā. Atceros, cik labi pēc kūpināšanas smaržoja drēbes. Citiem varbūt tā ir smaka, bet man – smarža! Domāju, ka mana pacietība nāk gan no šīs lucīšu vēršanas, gan no gaidīšanas.
Kas liek tavai sirdij dziedāt?
Tā noteikti ir dziedāšana! Esmu korī “Minjona” jau vairāk nekā 15 gadus, mūsu diriģents un iedvesmotājs ir Romāns Vanags. Ļoti patīk apmeklēt labus koncertus, ceļot un iepazīt jaunas kultūras, kā arī iedvesmojošas sarunas ar cilvēkiem.
Kas tev ir Dziesmusvētki?
Apzināšanās, ka ar mums viss ir labi. Pirmo reizi piedalījos Dziesmusvētkos kā koklētāja pusaudzes vecumā, pēc tam dziedot korī. Kad tu nostājies starp visiem dalībniekiem, tā ir tāda sajūta, ko nevar izstāstīt.
Kuras dziesmas tev pašai ir tuvākās?
"Lūgšana", "Kur tu biji, bāleliņi", "Mūžu mūžos būs dziesma". Tādas ir daudzas. Kas es dziedu Valta Pūces skaņdarbu “Nācēji”, kas ir jaundarbs, kur katram novadam ir veltīta daļa dziesmas, man skrien skudriņas. Es izjūtu sevi tagad jau kā vidzemnieci, izjūtu arī sēļus, no kurienes nāk mana vecmāmiņa. Kad dziedam par Kurzemi, es arī izslejos staltāk. Repertuārā ir daudz skaistu jaunu dziesmu. Kad dziedājām Jēkaba Jančevska skaņdarbu "Koki”, bija aizkustinoši dziedāt – tāds spēks un vēstījums dziesmā. Nevaram aizmirst mūsu klasiskās Dziesmusvētku dziesmas, bet noteikti jādod vieta arī jauniem skaņdarbiem, tāpat kā mēs dodam vietu jauniem virsdiriģentiem.
Vai saredzi sava hobija saikni ar darbu?
Jā, man ir ļoti labi nostādīta balss! :)
Vai tev ir vēl citas aizraušanās?
Es ļoti daudz lasu grāmatas, īpaši tuva ir dzeja. Klāvs Elsbergs, Ojārs Vācietis, Knuts Skujenieks – šie ir mani favorīti. Mēs ģimenē arī esam melomāni!
Kādu grāmatu tu ieteiktu kolēģiem?
Es visiem iesaku izlasīt Eduarda Virzas “Straumēnus”, īpaši tiem, kas vienmēr kaut kur skrien un steidzas, grib pārskriet ziemu, rudeni, pavasari un vasaru. Daba ir pāri visam, un “Straumēni” lēni un mierpilni izved cauri visiem gadalaikiem. Man šķiet, ka katram latvietim ir jāizlasa šī grāmata – pacietības treniņš.
Manas dzīves grāmatas ir Zentas Mauriņas darbs “Dzīves vilcienā”, kuru man ieteica izlasīt literatūras skolotāja 10. klasē – laikā, kad es domāju – kas es esmu, ko es dzīvē daru? Tā ir pietiekami dramatiska grāmata, tā kā man patīk. Tā ir arī pietiekami vieda, jo tāda ir autore. Tur ir arī ļoti praktiskas dzīves ainas, latvieša liktenis, tiekšanās visu laiku uz augšu. Piemēram, šajā grāmatā ir citāts: “Viņa neprata domāt, jo bija bars.” Un šie vārdi man ir palīdzējuši stāvēt taisni dzīves situācijās, kad es daru kaut ko citiem nesaprotamu, piemēram, izvēlos studēt savām interesēm atbilstoši vai ceļot vienatnē. Galvenās varones staltumus, ejot cauri dzīvei, man palīdzēja tikt cauri dažādiem pārmaiņu laikiem – deviņdesmitajiem, divtūkstošā gada sākumam.
Vai bērnībā zināji, par ko vēlies kļūt?
Jā, es gribēju strādāt kioskā, jo tur visu dienu var sēdēt un lasīt žurnālus. Es jau nezināju, ka tur arī jātirgojas, man galvenais bija lasīt. Pirmajā klasē piereģistrējos bibliotēkā, paņēmu grāmatu un nākamajā dienā atnesu atpakaļ izlasītu, lai ņemtu nākamo. Tad bibliotekāre man paskaidroja, ka nav vienā dienā paņemtais jāizlasa. Bet tā bērnībā bija otra mana pasaule – sēdēju kāpās un lasīju, lasīju, lasīju – visu pēc kārtas!
Vai arī tavi bērni lasa?
Dēlam, kuram ir 11 gadi, visa dzīve ir futbols, bet ļoti patīk arī lasīt, ķeras pat pie enciklopēdijām, vēstures un ir ģeogrāfijas cienītājs. Es nekad neesmu viņam to uzspiedusi, bet viņu interesē latviešu valoda un literatūra. Dēls uztver latviešu valodu kā matemātikas formulu, piemēram, sajūsminās, kā, ieliekot komatu, izmainās teikums. Deviņgadīgā meita labprātīgi nelasa vispār un par brāli saka: “Vai es esmu vainīga, ka brālim tik garlaicīga dzīve, ka visu laiku jālasa?” Tā mums iet. Abi bērni spēlē mūzikas instrumentus – meita klavieres, dēls čellu, tāpat kā mēs ar māsu bērnībā spēlējām. Es esmu koklētāja, mana māsa ir vijolniece. Vīrs liek zāģim dziedāt un ir regbists ar iesauku "Metāls", taču šobrīd pievērsies jauno talantu trenēšanai.
Vai ir kas tāds, ko tu gribētu pamēģināt?
Jā, es gribētu uzrakstīt grāmatu. Es gribētu braukt etnogrāfiskajās ekspedīcijās, kur es varētu runāt ar cilvēkiem – uzzināt, pētīt, palīdzēt.
Kāda ir tavas dzīves pārliecība?
Būt dzīvam un maksimāli izdzīvot katru brīdi, vienalga, vai tas ir priecīgs vai skumjš. Nebēgt no dažādām dzīves pieredzēm, bet mācīties no tām. Un darbs apdrošināšanā šādas iespējas garantē katru dienu. Protams, mums visiem dzīvē ir situācijas, kad iegumstam, bet jātiek no tām ārā – jāiet un jādara! Un, lai cilvēki vairāk dodas mežā un pie jūras, tur viņi kļūst labāki.
